Ja cilvēkiem pajautātu, kā viņi izvēlas automašīnu, lielākā daļa minētu šķietami loģiskus argumentus un apsvērumus, piemēram, degvielas patēriņš, cena, komforts, aprīkojums un, ok, drošība. Bet, ja godīgi, tad neesmu sastapis līdz šim nevienu, kas to akcentētu, izņemot Volvo. Un jebkurš auto tirgonis zina, ka praksē automašīnas izvēle daudz biežāk ir emocionāls, nevis racionāls lēmums.
Tieši tāpēc tik daudzi pēc gada vai diviem saprot, ka nopirkuši nepareizo auto. Apsveicam! Tie ir prieki visai lietoto auto industrijai, jo tādā veidā atkārtojas pirkšanas-pārdošanas cikli, kuros noteikti ieguvēji nav tā brīža auto īpašnieki, bet visi pārējie, piemēram, pārpircēji, uzpircēji, apcirpēji, uzmetēji, un, protams, arī jaunais īpašnieks, jo no attiecībām (ar veco auto) noguruša saimnieka ir pirkt daudz izdevīgāk nekā no tā, kurš stāv un krīt par savu četrriteņu žubīti.
Piemēram, daudzi sapņo par lielu apvidus auto. Tas rada drošības sajūtu (lasi: statusu), pārliecību (lasi: statusu) un statusu. Taču realitātē ikdiena sastāv no braucieniem uz darbu, veikalu un bērnu pulciņiem. Rezultātā tiek iegādāts liels, dārgs un neērts auto, kurš ikdienas vajadzībām ir krietni pārspīlēts. Pilna Stockmann stāvvieta ar pilsētas centra fermeriem, Pļavinieku kovbojiem un Ādažu lauksaimniekiem. Apbrīnojamas stāvvietā ievadītspējas šiem ļaudīm. Cepuri nost!
Līdzīga situācija ir ar sportiskajiem modeļiem. Cilvēks vēlas dinamiku (lasi: pārākuma realizācija), emocijas (lasi: UDHS) un sajūtu, ka jebkurā brīdī varēs doties aizraujošā braucienā pilsētas sastrēgumos. Taču pēc dažiem mēnešiem kļūst skaidrs, ka 95% laika tiek pavadīti satiksmē ar vidējo ātrumu zem 20 km/h, kas ir stipri lēnāk pat par riņķošanu aiz drošības mašīnas, un tajā brīdī cietā piekare, mutuļojošie burbuļi zem pārsega un attiecības ar sajūga pedāli vairs nešķiet tik romantiskas.
Tātad, secinām, ka problēma ir. Un problēma nav pašā automašīnā. Problēma ir tajā, ka cilvēki ļoti bieži pērk automašīnu tam, kā viņi vēlas sevi redzēt, nevis tam, kā viņi patiesībā dzīvo. Idejas ir stiprākas par realitāti? Drīzāk – vēlme izcelties nomāc humanoīdo racionu: ego slūžas veras, un iedomātā plātība virpuļo spēcīgāk nekā pavasara pali. Jaunais pakāpiens sociālajā slāni sola atzinību satiksmē, skaudību lielveikala stāvvietā, un atklātu nenovīdību radu saietā. Vai nav kārdinoši? Piekrītu, ka ir, taču dēļ visa tā nāksies atteikties no daudziem cēliem paradumiem, piemēram, nopirkt bērniem jaunas skrituļslidas, bet smalkmērķis attaisno jebkurus līdzekļu. Līdz vienam brīdim…
Zināt, kas ir interesanti? No pieredzes saku, ka visapmierinātākie auto īpašnieki praktiski vienmēr nav tie, kuri iegādājušies dārgāko vai prestižāko modeli, bet tie, kuri godīgi izvērtējuši savu dzīvesveidu. Es gan zinu un jūtu to spītīgo smīnu ikvienam, kurš jau lēmumu ir pieņēmis. Ja cilvēks redz grābekli, kārdinājums uz tā uzkāpt ir neatvairāms. Kāpiet, draugi, kāpiet, jo cilvēks no citu kļūdām un ieteikumiem nemācās. Un pēc tam būsiet laipni gaidīti pragmatisko auto īpašnieku klubiņā, kur jūs saprotoši sagaidīs.
Anīveiz, pirms automašīnas iegādes nenāks par ļaunu sev uzdot tikai dažus jautājumus: Cik kilometru es nobraucu gadā? Cik bieži vedu pasažierus? Vai man tiešām nepieciešama pilnpiedziņa? Cik daudz esmu gatavs maksāt par remontiem un uzturēšanu? Jo godīgākas būs atbildes, jo mazāka iespēja, ka pēc gada nāksies meklēt nākamo auto. Labākais auto nav tas, kas izskatās iespaidīgākais. Labākais auto ir tas, kurš nemanāmi kļūst par daļu no tavas ikdienas un nekļūst par problēmu. Prāts jau saprot, bet vai sirds?
